zied_fb.png, 573B


Neaizstājamas dabas veltes tavas ģimenes aptieciņā pavasarī

Tavam bērnam ir nobrāzumi vai pietūcis celis pēc kritiena? Tev ir sausa, niezoša āda vai nātrene? Tev ir iekodis kukainis vai esi apdedzis saulē? Ar to visu tikt galā palīdzēs dabas veltes, kas sakopotas vienā krēma tūbiņā Calmiderm.

Smaržīgā kumelīte, skaistā kliņģerīte, aromātiskais mentols, vērtīgā nātre, reibinošā lavanda un vēl arī dažādu antiseptisku ēterisko eļļu emulsija apvienoti šajā krēmā aizsargājot, mitrinot, sniedzot atvieglojumu un dziedinot ādu.

SPECIĀLISTA PADOMS: Cīņā ar alerģiju pārsvars mūsu pusē

Toms Zvirbulis

Katrs esam saskārušies ar tekošu degunu pavasarī, kad kokiem plaukst lapas, šķavām, kad klēpī ieritinās četrkājainais draugs, un izsitumiem pēc tam, kad esam notiesājuši bļodu ar zemenēm.

Alerģijas un to izraisītais diskomforts ir pazīstams ikkatram, tādēļ uz sarunu esam aicinājuši alergologu Māri Bukovski, lai noskaidrotu, kā medicīna un jaunākie atklājumi mums var palīdzēt.

Ir pierasts alerģijas ārstēšanai iedzert kādas no daudzajām pieejamajām zālēm. Lai izvairītos no uzliesmojumiem, ārsti arī iesaka izvairīties no saskarsmes ar alergēniem. Taču ne vienmēr tas ir iespējams. Vai ir vēl kāds cits veids, kā ārstēt alerģiju?

– Simptomus var mazināt dažādi. Pirmais variants, kā to panākt, ir alergēnu ekspozīcijas samazināšana vai pārtraukšana. Tas nozīmē izslēgt kontaktu ar alergēnu. Atsevišķos gadījumos, piemēram, dzīvnieku alerģijas gadījumā vai bieži vien ziedputekšņu alerģijas gadījumā tad simptomi vairs neparādās. Piemēram, ziedputekšņu alerģijas gadījumā aizbraukt uz citu klimata zonu, kur nezied attiecīgie augi. Tā ir viena iespēja. Otra ir medikamentozā terapija, kurai ir dažādas pakāpes. Simptomātiski to iespējams ārstēt ar antihistamīnu terapiju. Tā ir medikamentu grupa, parasti tablešu veidā, kas mazina alerģijas simptomus, bet jāpiebilst, ka, izmantojot antihistamīnus, mēs varam cīnīties ar vieglām alerģijas izpausmēm. Tālāk varam runāt par pretiekaisuma terapiju – deguna aerosolu lietošanu, kuri satur glikokortikoīdus jeb, tautas valodā runājot, hormonus. Uzreiz teikšu, ka no šīs medikamentu grupas nav jābaidās, jo šobrīd tie ir attīstīti tiktāl, ka tiem nav sistēmiskas ietekmes. Tātad ļoti mazs procents no jaunākajiem, glikokortikoīdus saturošajiem aerosoliem uzsūcas asinīs. Terapija ir efektīvāka, jo medikamentiem ir ļoti laba pretiekaisuma iedarbība, līdz ar to arī simptomātiskais efekts ir labāks. Mīnuss abos gadījumos ir tāds, ka, atjaunojot kontaktu ar alergēnu vai pārstājot lietot medikamentus, simptomi atjaunojas. Atšķirībā no simptomātiskas ārstēšanas alergēnu imūnterapija var nodrošināt ilgstošu slimības remisiju pēc ārstēšanas pārtraukšanas. Tā ir viena no galvenajām priekšrocībām. Būtībā ar šo ārstēšanu mēs pieradinām organismu pie alergēniem, un rezultātā arī tad, kad terapija ir pārtraukta, bet alergēnu iedarbība turpinās, simptomi var neparādīties vai arī būt ievērojami mazāki. Terapijas pamatā ir regulāra alergēna ekstrakta ievadīšana organismā injekciju vai aerosola veidā.

Kādas alerģijas ārstēšanā var izmantot specifisko imūnterapiju?

– Specifisko imūnterapiju var izmantot visiem pacientiem ar dažiem izņēmumiem. Ja mēs runājam par atsevišķiem alerģijas veidiem, piemēram, alerģiju pret plēvspārņu (bišu un lapseņu) indi, tad šī ir vienīgā ārstēšana. Ja pacientam reizi trijos gados iedzeļ lapsene un viņam no tā ir anafilaktiskais šoks, viņš taču trīs gadus bailēs no sekām katru dienu vai vismaz vasaras periodā, kad šie insekti ir aktīvāki, nelietos medikamentus. Vienīgā farmakoterapija ir nēsāt līdzi adrenalīnu un visu laiku baidīties, ka lapsene iekodīs un šoks sāksies, lai tad iepotētu sev adrenalīnu un gaidītu palīdzību no malas. Imūnterapija šādos gadījumos ir izšķirošā un galvenā, un patiesībā visiem pacientiem ar vidēji smagu vai smagu reakciju pret bišu un lapseņu indi, būtu jāveic šāda terapija. Ja pacientam ir elpceļu alergēnu – putekļu ērcītes, ziedputekšņu, dzīvnieku, atsevišķos gadījumos pelējuma sēnītes – izraisīti simptomi, parasti alergēnu imūnterapija ir nepieciešama vidēji smagos gadījumos, kad farmakoterapija, tātad jau pieminētie antihistamīni, deguna glikokortikoīdu aerosoli, kā arī citi medikamenti un to kombinācijas nenodrošina apmierinošu simptomu kontroli jeb nepalīdz pietiekami efektīvi, izraisa blaknes vai pacients nevēlas šos medikamentus lietot. Jo smagāki ir simptomi, jo lielāku atvieglojumu pacients sajūt no alergēnu imūnterapijas. Pie ļoti viegliem simptomiem pacients arī varētu neizjust uzlabojumu.

Cik ilga ir ārstēšana pret vienu konkrētu alergēnu un kad var uzsākt nākamo ārstēšanas kursu?

– Viens ārstēšanas kurss ilgst 3–5 gadus. Diemžēl 80% alerģisku cilvēku ir polisensibilizācija – tas nozīmē, ka viņi ir alerģiski pret vairākiem alergēniem. Protams, mēs sākam ar to, kas izraisa vissmagākos, visnopietnākos simptomus un visvairāk ietekmē dzīves kvalitāti. Taču būtībā pacientu vienlaikus var ārstēt ar diviem dažādiem alergēniem, bet ne vairāk. Ja pacients pēc viena kursa pabeigšanas vēlas turpināt ārstēšanos, tad uzreiz var uzsākt nākamo kursu.

Cik izmaksā viens ārstēšanās kurss?

– Ir kāda jauna, interesanta metode, ko var izmantot pret vairākiem alergēniem alerģiskiem pacientiem. Intralimfātiskā terapija ir 2–3 mēnešus garš kurss. Pacientam ar sonogrāfa palīdzību cirksnī atrod limfmezglu un tajā veic injekciju. Līdz šim pārsvarā tika izmantota zemādas injekcija rokā, taču šajā gadījumā injekcija notiek limfmezglā. Efekts ir jūtams, blakusefekti nav novēroti, izmaksas ir relatīvi niecīgas, vienīgais, nav zināms terapijas efektivitātes ilgums. Aptuveni zinām garo – 3–5 gadu – kursu vidējo darbības laiku, bet šajā gadījumā tas nav zināms, jo metode ir pārāk jauna. Tai ir tikai seši septiņi gadi, taču, kā jau minēju, tā ir ātra, lēta un bez blakus efektiem. Pastāv risks, ka tie varētu rasties vēlāk, taču to mēs nezinām, un līdz šim nekas tamlīdzīgs nav novērots.

Varbūt varat precizēt terapiju cenas?

– Ja runājam par pirmo un klasisko imūnterapijas metodi, kam šogad paliek 102 gadi (Pirmoreiz šo metodi izmantoja 1911. gadā Londonā), tad tā ir visnotaļ lēta un izmaksā 150 latus gadā. Tas tiešām nav dārgi. Ja, piemēram, pacientam ir mājas putekļu ērcīšu alerģija, viņam regulāri jāiegādājas antihistamīna preparāti, jālieto deguna glikokortikoīdu aerosoli, tad šo summu gada laikā iztērēs tāpat. Ja mēs runājam par otro variantu, kas šobrīd ir vispopulārākais tieši kontinentālajā Eiropā –Francijā, Vācijā, Spānijā, Itālijā –, tad šeit izmaksas ir lielākas – 350 lati gadā, bet pacientam nav jānāk uz injekcijām. Viņš katru rītu tukšā dūšā zem mēles pūš noteiktu alergēnu devu.

Vai pretalerģijas medikamenti ir dārgi un vai valsts noteiktos gadījumos sedz daļu izdevumu?

– Valsts kompensē tikai astmas medikamentus (75% apmērā), tātad alerģisku iesnu, konjunktivīta gadījumā nekas netiek kompensēts. Ne antihistamīna tabletes, ne glikokortikoīdu aerosoli, ne acu pilieni. Arī imūnterapija diemžēl netiek kompensēta.

Kādas ir alerģiju attīstības tendences, salīdzinot ar laika posmu pirms 10–20 gadiem?

– Tendences ir ļoti interesantas un īpatnējas. Laiks no 20. gadsimta otrās puses ir saistīts ar alerģijas izplatības izteiktu palielināšanos. Pieaug astmas, tostarp alerģiskās astmas, izplatība. Biežāk sastopamas alerģiskās iesnas. Biežāk pacienti ir jutīgi pret dažādiem alergēniem, un bērnu populācijā pieaug pārtikas alerģijas biežums, kas saistīta ar atopisko dermatītu un atopisko ekzēmu. Vienu brīdi bija iespaids, ka astmas biežuma pieaugumā ir iestājusies tāda kā plato fāze. Deviņdesmito gadu sākumā un vidū slimnieku skaits vairs nepieauga, bet tad situācija mainījās, un tam ir loģisks izskaidrojums. Paaudzei, kura 80-os gados «gādāja» par saslimšanas pieaugumu, tagad pašiem dzimst bērni, sasniedz noteiktu vecumu, un arī viņiem ir astma. Ģenētiskā predispozīcija ir viens no galvenajiem faktoriem alerģijas izplatībā. Ir novērojams, ka šīs paaudzes bērniem pārtikas alerģiju risks ir palielinājies. Daudz biežāk bērniem ir atopiskais dermatīts. Īsāk sakot, visu alerģijas veidu sastopamība pieaug. Daudzās valstīs alerģijas izplatība dažādās vecuma grupās ir pieaugusi līdz pat 50% (kādu laiku tie bija 30–35%). Latvijā tas nav tik raksturīgs, bet lielākajā daļā angliski runājošo valstu, piemēram, Lielbritānijā un Austrālijā, alerģijas izplatība ir ļoti augsta.

Vai astmu ir iespējams apkarot, neizmantojot medikamentus?

– Uzreiz teikšu, ka nē, un atskatīšos vēsturē. Faktiski līdz 80. gadu beigām astma bija ļoti smaga slimība. Neizprasta, mistiska, ar smagiem uzliesmojumiem, kad pacients nonāca tādā stāvoklī, kur izšķiras dzīvības vai nāves jautājums. Mirstība varbūt nebija tik augsta kā pie koronārās sirds slimības, bet pacienti mira. Kopš 90. gadiem, kad tika ieviesta pretiekaisuma terapija, tātad inhalējamie glikokortikoīdi, astma pārvērtās par viegli kontrolējamu slimību. Teorētiski nevienam no tās nav jāmirst. Pret nāves gadījumiem, kas saistīti ar astmu, ir jābūt nulles tolerancei. Šobrīd jautājums vairāk ir par slimības kontroli, nevis izdzīvošanu. Jauno zāļu ieviešana dramatiski izmainīja šīs slimības ārstēšanu. Ja līdz tam pacientiem un ārstiem gāja grūti, pēc tam tas viss ievērojami uzlabojās. Arī par glikokortikoīdiem ir stāsts no vēstures. 50-os gados šos medikamentus lietoja smagas astmas ārstēšanai, jo īsti nebija citas izejas. Efekts sākotnēji bija labs, bet 10 gadu laikā parasti attīstījās blaknes. Lai tās novērstu, šo pašu terapiju sāka izmantot inhalācijās. Protams, šodien astmas medikamentu sastāvā ir pilnīgi citas vielas ar citām īpašībām, un rezultātā blakņu risks ir tuvu nullei.

Mēdz būt tā, ka līdz pusaudžu vecumam ir izteikti astmas uzliesmojumi, un pacients lieto medikamentus, bet tad tā pakāpeniski izzūd. Kāds tam ir iemesls?

– Ja mēs runājam par zīdaiņiem, tad viņiem aktuālas ir ādas problēmas, kuras bieži izraisa ar pārtiku saistīta alerģija, bet inhalējamo alergēnu – ziedputekšņu, putekļu un dzīvnieku – izraisītas problēmas pirmajos dzīves gados nav aktuālas. Parasti pie mums tās parādās 3–5 gadu vecumā. Šajā vecumā notiek transformācija, kad spontāni iestājas atopiskā dermatīta remisija. Lielākā daļa pārtikas alerģiju, piemēram, no olām, piena, kviešiem arī izzūd. Ja pirms tam tā ir bijusi, tad pastāv 80–90% varbūtību, ka šajā vecumā tas viss pāriet. Tajā brīdī notiek alerģizācija pret elpceļu alergēniem, un sāk parādīties astma un alerģiskās iesnas. Līdz ar pubertātes vecuma sasniegšanu lielai daļai pacientu iestājas šo slimību remisija. Dzīves laikā lielākajai daļai slimība atgriežas, bet dažas alerģijas izzūd pavisam. Diezgan tipisks ir variants, ka pacientam bijusi pavasara alerģija pret bērzu ziedputekšņiem un alerģija pret kaķa spalvām. Pēc pubertātes vecuma iespējams, ka pavasara alerģijas vairs nav problēma, bet dzīvnieku alerģija saglabājas.


Atpakaļ

Īsumā par alerģiju pret ziedputekšņiem
  •  

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Latvijas Aerobioloģjias Laboratorija

© Divi gani 2015